No Austrijas Spānijā

Šodien 16.jūlijā mūsu ciemā notiek svētki „La fiesta do Carme”. Par godu tam vairākas ielas ir nobērtas ar puķēm. No Puķēm ir veidoti dažādi ornamenti un zīmējumi. Ciemā ir izkarināti Spānijas un Galīcijas karogi, kā arī neatņemama daļa ir notiekošās fiestas. Vakar pa dienu notika puķu griešanas un smalcināšanas darbi, kuros varēja piedalīties ikviens, mēs abas latviešu meičas tik noskatījāmies sagatavošanas darbos. Ielas tika dekorētas pa nakti. Pusnaktī gājām skatīties procesu. Jauni un veci, pa visam mazi un lieli visi kopā lika sagrieztās puķes uz ielas uzzīmētos šablonos, dziedāja dziesmas un izskatījās priecīgi. Ciema mērs (mūsu priekšnieks) piedalījās Foz ciema ģērboņa izveidošanā.

Tā kā nākamajā dienā visiem ir ļauts pa tām puķu ielām staigāt, tad devāmies jau no paša rīta pirms darba skatīties, kas ir pa nakti izveidots. Skats bija tiešām iespaidīgs – nedaudz padalos ar jums iespaidos fotogrāfijās.

Šodien nestrādā veikali un publiskās iestādes izņemot bārus un kafejnīcas. Pa dienu visi ietur svētku pusdienas. Arī mēs devāmies pusdienās kopā ar saviem priekšniekiem un viņu ģimeni – abiem dēliem un priekšnieka brāli un viņa sievu. Pusdienojām glaunā restorānā, kas atrodas nedaudz ārpus ciema. Pusdienas sākās nedaudz pēc 15.00. Man šis ēšanas process bija kaut kas ļoti interesants. Man patīk iepazīt kultūru ēdot.

Pusdienas sākās ar vairākiem starteriem. Uz galda katram bija maize, ko ēdām kopā ar žāvētu gaļu, kas ir neizsakāmi garšīga. Pēc tā tika pasniegti kalmāri, kas arī bija loti garšīgi. Bet pēc tā sākās pusdienu biedējošākā daļa. Tika pasniegti krabji. Tie tika nolikti uz galda šķīvī tā, ka visi viņi skatījās uz mani, man palika bail. Vēl trakāk bija, kad man to ar rokām vajadzēja ņemt un ēst… Pirmo reizi izjutu bailes pret to, ko ēdu. Jā, zinu es varēju pateikt, ka negribu, bet man gribējās pagaršot. Tā nu sākās mana cīņa ar to krabi – tika lauztas nost kājas un ar stangām saspiestas un izēsts vidus. Ja godīgi garša nebija tāda, kuras dēļ man gribētos ēst vēl, iespējams tas bija tādēļ, ka es biju baiļu pārņemta un manas rokas trīcēja… Bet ēdot man sejā bija nenoņemams smaids, lai neviens neredzētu, ka esmu baiļu pārņemta. Vissmieklīgāk bija ar krabja galvu… Izrādās, ka var ēst visu, kas ir krabī un krabja galvā. Kristīne veiksmīgi tika vaļā no galvas, jo priekšniece viņai teica, ka tā daļa ir visgaršīgākā uz ko Kristīne automātiski jautāja vai viņa grib to apēst, uz ko priekšniece atbildēja jā un paņēma to galvu. Galu galā tika pieveikts tas dzīvnieks, bet pa to laiku uz galda parādījās kaut kas briesmīgāks par krabjiem. Percebes (varat ierakstīt google un atrast bildes) tas bija jūras augs, kas aug uz akmeņiem. Izskatījās pēc mazām bruņurupuču kājām, kuras ēdot šļakstījās tajās esošais ūdens – bija smieklīgi. Un tie bija tikai starteri… Laikam jūras veltes man īsti neiet pie sirds.

Kā otro ēdienu pasūtīju sev zivi, bet pasūtot cerēju, ka neatnesīs neko biedējoša paskata. Sen jau gribējās zivi… Zivs gan bija ļoti garšīga un nekas biedējošs mani nepārņēma. Pēc zivs sekoja saldais ēdiens un pēc tam kafija. Pēc tam vēl visi kaut ko runāja par čupito (kas tas ir vēl īsti nezinu, bet pieņemu, ka kaut kāds dzēriens). Pusdienas beidzās 18.00. 3 stundas pavadījām restorānā nesteidzīgi „baudot” ēdienu.

Nākamas pusdienas un ciema svētki ir augusta vidū, cerībā, ka krabji vairs netiks pasniegti… Šeit ir pēc pusdienu kopbildi. No labās puses – priekšnieku dēli, Kristīne, sieviete zilajā blūzē ir priekšniece un blakus viņai priekšnieks, viņas vīrs. Pāris kreisajā pusē ir priekšnieka brālis ar savu sievu.

Šodien notiek koncerti un svinēšana, bet rīt man gaidāms zobārsta apmeklējums.

Vakariņas pie Vanesas.

Mūsu kolēģe Vanesa par mums, abām latviešu iebraucējām, ļoti rūpējas. Tā, lūk, nokļuvām arī pie viņas mājās uz vakariņām ar viņas ģimeni un dažiem draugiem.

Bija daudzas lietas, kas mani patīkami pārsteidza. Pirmkārt, tā bija ierašanās un sasveicināšanās ar visiem. Mēs bijām pēdējās, kas ieradās, tādēļ nācās vienā reizē sabučoties uz abiem vaigiem ar 14 cilvēkiem. Pusē man sanāca prieka smiekli par to, ka tas ir tik interesanti, ka bučojas mazi un lieli, vīrieši un sievietes, ka tas ir tā pieņemts un nevienam nelieka dīvaini.

Otrkārt, patika tas, ka ģimene un draugi bez iemesla ierodas vakariņās. Lai gan iemesls jau ir – patīkamās atkalredzēšanās un satikšanās. Ja mēs parasti satiekamies uz īpašiem svētkiem vai kā Kristīne teica uz kapu svētkiem, tad šeit ir pieņemts satikties arī bez, mūsuprāt, „īpašā” iemesla.

Protams, bija interesanti nogaršot to, ko spāņi parasti ēd. Visvairāk man garšoja starteris, kas bija baltā mērce ar jūras veltēm cepta krāsniņā, kā arī neizsakāmi garšīgi bija kartupeļi.

Mēs ieradāmies ar mājās ceptiem auzu pārslu cepumiem, ko spāņi atzina par garšīgiem un ēdamiem. Prieks par to!

Bet vakara nagla bija dzēriens, ko gatavoja Vanesas radinieks – Keimada. Dzēriens sastāvēja no 5 litriem spāņu „kandžas” (tā vismaz izskatījās un garšoja), jo dzēriens bija ieliets 5 litru plastmasas pudelē. Kandža tika ielieta metāla katliņā, pielikts klāt 1.5 kg cukura, 2 citroni un kafijas pupiņas. Brūvējums tika aizdedzināts un maisīts. Tā tas dega apmēram stundu. Bildē redzams degšanas process un mēģinājums to maisīt.

Gala rezultātā sanāca kaut kas ļoti interesants, kas man ne īpaši garšoja. Dzēriens bija ļoti salds un smarža, ko es drīzāk nosauktu par smaku, bija briesmīga. Pie brūvējuma ķērās vīriešu kārtas pārstāvji, bet dāmas atzina, ka īpaši tas negaršojot – tā kā nebiju vienīgā.

Paldies Vanesai par iepazīstināšanu ar spāņu dzīvesveidu!